White Walkers at Tallinas 10, Rīga
Jaakko Pallasvuo, Carl Palm, Viktor Timofeev, Rūtenė Merkliopaitė, Aapo Nikkanen, Evita Vasiļjeva, Marianne Vierø, Īrisa Erbse, Līva Rutmane
Curated by Kaspars Groševs
23.09. - 22.10.2017.

ArtViewer
O Fluxo

In 1923 Duschamp quit art to become chess player. Looking to the right shadows from bishops and pawns still wink at you. Ambulance cars whistle by with a piercing regularity. Couple years ago Kurt Meier, 67, a Swiss-born member of the Seychelles team collapsed in from of everyone at chess championship in Norway. It happens. But anyone can play chess with Duschamp’s ghost that live on the internet.
Corporation’s mascot as a ghost, stretched well beyond the roofs, marches with giant marshmallow steps to crush people and cars. Ghost Weather Station reports that Harvey has brought spirits of the dead with it. Corporations fight with Harvey, but for some reason they pretend to not see the electromagnetic guests. Bones of a running deer crack like an almost turned off radio in lit up nights. I don’t look forward to winter, but it’s coming. Even though I cannot imagine it, icicles will menacingly glimmer, steps in snow will squeak and ghosts will dance under my windows silently humming: Pam-pam-pam-pam-paam-pam.
A movie spins pages forward, but punctuation marks fall in piles like autumn leaves in suburban yard. Where does our suffering come from? Perhaps from the ability to imagine the worst that can happen. Your heart could stop beating during the chess championship for example. Or someone makes you laugh to death. It’s not funny. Or maybe it is. Living dead are marauding the streets and spitting quotations in all directions. The weather is unusually damp or is it too warm? At any moment it’s both too cold and too hot, but the boundary is hard to detect. When to cry and when to laugh – it seems simple. When to frown, when to wink, put out the tongue, scratch nose? Do you play poker? If so, any word is excessive.
John F. Kennedy’s brain is still lost. Does anyone miss it? After all I have never seen what’s left of Lenin. But I’ve heard his voice, compressed and persistent. You’ll say – hearing isn’t seeing, but will be left of imagination once I’ve seen everything? Entering the door I see the same thing every day, and yet not. Three cents that are place on the drawing of a dog have changed their value today, if you exchange them to yens, sens or rins. There’s more dust. Objects cast new shadows. Upstairs neighbors try out new dance steps. Even sentences in books have changed – opening them anew there’s no “that same place”; it won’t be “that” place any more. It also won’t be “Tuesday’s me” that will read it. I will be “today’s me”. Me at six fifty nine. Et cetera.
When Ariadne’s thread is torn, there’s no way back. Ask Jack Torrance. The magic mountain still awaits. From east and west, from south and north. Heaven knows what, but it does. There’s no way back. Every morning coffee is a little death, but every death is a call to adopt. There is no other explanation for square watermelons.
Photos that I have lost are still somewhere. They are waiting like ghosts for the right moment to frighten. Like unemployed with a master’s degree they know more than they can tell. White walkers keep silent – inevitably we put words and sounds into their destroyed mouths. Everything that has happened in the past and that is happening right now. Echos, rumors, quiet sneers, roaring ocean, sharpening saw teeth, the sound when a light bulb fuse, sweaty wailing, clattering of heels too high, dyslectic poetry, song of a wet grass, crackling of glaciers, grinding teeth in dreams, banging of a hammer, car buzzing, tearing paper, not answering to e-mails, paint dripping on a synthetic carpet, squeaking stairs, pouring coffee liqueur, electromagnetic waves, FM, AM, stereo, mono, quadraphony if you want or even cacophony, silence, sawing of a stick with two ends, coke becoming muddy with a ringing splash, shivering of goose bumps, loud lamentation, plunking of ice cubes, wheezing, mumbling, words with no end, sentences that consist of a single “yes”, filing nails against sandpaper, buzzing mosquitoes, ghost howling and so forth and so on.

______________________________________


1923. gadā Dišāns pameta mākslu, lai kļūtu par šaha spēlētāju. Paskatoties pa labi, laidņu un bandinieku rūtainās ēnas joprojām miedz ar aci. Garām ar griezīgu regularitāti svilpo ātrās palīdzības mašīnas. Pirms pāris gadiem Seišelu šaha komandas dalībnieks Kurts Meiers sabruka skatītāju acu priekšā čempionātā Norvēģijā. Tā gadās. Bet jebkuram ir ļauts uzspēlēt šahu ar Dišāna spoku, kas mitinās internetā.
Korporācijas talismans kā spoks, izstiepies krietni virs māju jumtiem, soļo lieliem zefīra soļiem, lai samītu cilvēkus un mašīnas. Spoku laika stacija ziņo, ka Hārvijs līdzi atnesis arī mirušo garus. Korporācijas cīnās pret Hārviju, bet elektromagnētiskos viesus tās kaut kādu iemeslu dēļ izliekas nemanām. Izgaismotās naktīs skrienoša brieža kauli krakšķ kā gandrīz izslēgts radio. Es negaidu ziemu, tomēr tā nāk. Kaut arī nespēju to iztēloties, lāstekas draudīgi spīguļos, soļi sniegā čirkstēs un spoki dejos zem maniem logiem, klusi dungojot: Pam-pam-pam-pam-pām-pam.
Filma tin papīra lapas uz priekšu, bet pieturzīmes sakrīt kaudzē kā rudens lapas mikrorajona pagalmā. No kurienes nāk mūsu ciešanas? Varbūt no mūsu spējas iztēloties sliktāko, kas var notikt. Tev var apstāties sirds šaha čempionāta laikā, piemēram. Vai arī kāds tevi sasmīdina līdz nāvei. Tas nav smieklīgi. Bet varbūt ir. Pa ielām siro dzīvie miroņi, spļaujot citātus uz visām debess pusēm. Laiks ir netipiski drēgns, bet varbūt pārāk silts? Jebkurā mirklī vienlaikus ir pārāk auksts un pārāk karsts, bet robežu noteikt ir grūti. Kad raudāt un kad smieties – tas šķiet vienkārši. Kad savilkt pieri grumbās, kad samiegt acis, izkārt mēli, pakasīt degunu? Vai tu spēlē pokeru? Ja tā, visi vārdi ir lieki.
Džona F. Kenedija smadzenes joprojām ir pazudušas. Vai kādam tās pietrūkst? Es tā arī nekad neesmu redzējis to, kas atlicis no Ļeņina. Bet esmu dzirdējis viņa balsi, saspiestu un uzstājīgu. Jūs teiksiet – dzirdēt nav redzēt, bet kas atliks no iztēles, kad visu būšu redzējis? Ienākot pa durvīm, es katru dienu redzu vienu un to pašu, un tomēr nē. Uz suņa zīmējuma noliktie trīs centi šodien ir mainījuši savu vērtību, ja iemainītu tos pret jenām, senām vai rinām. Putekļu ir vairāk. Objekti met jaunas ēnas. Kaimiņi augšstāvā izmēģina svaigus deju soļus. Pat teikumi grāmatās ir mainījušies – tās no jauna atverot, “tās pašas vietas” nebūs; tā nebūs vairs “tā” vieta. Tas nebūšu arī “otrdienas es”, kas to lasīs. Es būšu “šīsdienas es”. Es, pulksten sešos un piecdesmit deviņās minūtēs. Un tā tālāk.
Kad Ariadnes pavediens ir pārrauts, atpakaļceļa vairs nav. Paprasiet Džekam Torensam. Burvju kalns joprojām gaida. No austrumiem un rietumiem, no dienvidiem un ziemeļiem. Nezin ko, bet gaida. Atpakaļceļa nav. Katra rīta kafija ir maza nāve, bet katra nāve ir aicinājums pielāgoties. Cita izskaidrojuma kvadrātveida arbūziem nav.
Fotogrāfijas, kuras esmu pazaudējis, joprojām kaut kur atrodas. Kā spoki tās gaida mirkli, lai nobiedētu. Kā bezdarbnieki ar maģistra grādu tās zina vairāk, nekā spēj pateikt. Baltie klīdēji klusē – neizbēgami mēs ieliekam vārdus un skaņas viņu sagrautajās mutēs. Visu, kas noticis pagātnē un notiek tieši šobrīd. Atbalsis, baumas, klusus smīnus, aurojošu okeānu, zāģa zobu trīšanu, skaņu spuldzei izdegot, sasvīdušu vaimanāšanu, pārāk augstu papēžu klabēšanu, dislektisku dzeju, mitras zāles dziesmu, ledāju krakšķēšanu, zobu griešanu sapņos, āmura klaudzēšanu, mašīnas dūkšanu, papīra plēšanu, neatbildēšanu uz e-pastiem, krāsas pilēšanu uz sintētiska paklāja, trepju čīkstoņu, kafijas liķiera liešanu, elektromagnētiskos viļņus, FM, AM, stereo, mono, ja vēlies, kvadrofoniju vai pat kakofoniju, klusumu, koka ar diviem galiem zāģēšanu, kolas saduļķošanos ar skaļu plunkšķi, zosādas trīsas, skaļas gaudas, ledus gabaliņu klunkšķēšanu, sēkšanu, murmināšanu, vārdus, kam nav gala, teikumus, kas sastāv no viena “jā”, nagu vīlēšanu pret smilšpapīru, oda sīkšanu, spoku ūjināšanu un tā tālāk, un tā joprojām.

Text: Kaspars Groševs
Photos: Līga Spunde

Jaakko Pallasvuo, flowers that are animals, stars that are animals, animals that are boats, corals that are brains, 2017

Jaakko Pallasvuo, flowers that are animals, stars that are animals, animals that are boats, corals that are brains, 2017

Rūtenė Merkliopaitė, August, 2016

Rūtenė Merkliopaitė, Montevideo, 2016

Rūtenė Merkliopaitė, Hanami, 2016

Rūtenė Merkliopaitė, Montevideo, 2016

Carl Palm, RSD72, 2017

Aapo Nikkanen, Memory Towel, 2017

Marianne Vierø, Homonym, 2017

Marianne Vierø, Homonym, 2017

Marianne Vierø, Yolk, 2017

Aapo Nikkanen, Fresh Tracks #, 2017

Aapo Nikkanen, Crying Selfie (BFF’s), 2017

Aapo Nikkanen, Crying Selfie (A reminder to never fall in love again), 2017

Viktor Timofeev, Communication, 2017

Aapo Nikkanen, Fresh Tracks #, 2017

Aapo Nikkanen, Fresh Tracks #, 2017

Aapo Nikkanen, Fresh Tracks #, 2017

Līva Rutmane, Standard Solution, 2017

Līva Rutmane, Standard Solution, 2017

Līva Rutmane, Standard Solution, 2017

Īrisa Erbse, Untitled, 2017

Carl Palm, 4862D, 2017

Jaakko Pallasvuo, flowers that are animals, stars that are animals, animals that are boats, corals that are brains, 2017

Evita Vasiļjeva, Hormones, 2017

Evita Vasiļjeva, Untitled, 2017

Līva Rutmane, Standard Solution, 2017

Īrisa Erbse, Untitled, 2017

Curated: